Galvenā lapa     Degvīna «Arsenič»     Vēsturiskie fakti     Degvīna «Arsenič» ražotājs

Saturs




Lai ērti pārvietotos pa šo lapu, izmantojiet peles ritināšanas taustiņu — piespiediet to ar pirkstu un virziet bultiņu vajadzīgajā virzienā.

Arseničs

XIX gadsimta beigās Arseniča vārdu zināja visā Krievijā.

Viņš kļuva slavens arī Eiropā, Amerikā, Āzijā.

Dzīves laikā viņu dēvēja par «krievu degvīna karali». Viņš bija slavens, godājams, viņam tika piešķirti Krievijas impērijas augstākie apbalvojumi — Svētās Annas, Svētā Staņislava un Svētā Vladimira ordeņi. Viņš bija viens no bagātākajiem Krievijas cilvēkiem. Viņam tika piešķirts augstākais komersanta tituls — Viņa Augstības Imperatora Galma piegādātājs. Viņš kļuva par Krievijas Goda pilsoni un Komercijas Padomnieku.

Viņam piederēja liela māja Maskavā, Zamoskvorečjes prestižajā Pjatņickaja ielā, kā arī viens no Krievijā pirmajiem Mersedes-benz markas automobiļiem. Viņa īpašumi bija 17 miljonu rubļu vērti, un ik gadus viņš Krievijas valsts kasē iemaksāja līdz 5 miljoniem rubļu, vairāk par jebkuru no viņa daudzajiem konkurentiem.

Viņš bija pieticīgs cilvēks. Viņam bija saprotama un vienkārša devīze: «Gods ir svarīgāks par izdevīgumu», viņam bija patriarhāli uzskati par morāli, tikumību, ģimeni un ticību. Nekādus jauninājumus šajā jomā viņš neatbalstīja, dzīvoja saskaņā ar likumiem, kurus viņam bija mācījis tēvs un vectēvs, apmeklēja baznīcu, ieturēja Gavēni un ziedoja baznīcām un nabaga ļaudīm milzīgas naudas summas.

Savu kuplo ģimeni viņš uzskatīja par lielāko bagātību. Viņam bija pieci dēli un septiņas meitas. Jaunībā bijušais Jaroslavļas guberņas dzimtcilvēks Arseničs kalpoja par sulaini Maskavas traktieros un viņa vārds nevienam neizraisīja nekādas emocijas un neviesa godbijību. Pēc gadiem vārds «Arseničs» kļūs tikpat zināms kā, piemēram, «ampērs», «kirī" vai «vats». Bijušais Jaroslavļas guberņas Miškinas apriņķa Potapovas ciema draudzes Kajurovas sādžas dzimtcilvēks, Arsēnija Aleksejeviča un Matrjonas Grigorjevnas 1831. gada 9. janvārī (pēc vecā stila) dzimušais dēls, kļūs slavens visā pasaulē.

Tad tiks apzināts itin viss, kas saistīts ar šo cilvēku, tiks meklēta atbilde uz jautājumu, kā un kāpēc šis vienkāršais, neizglītotais zemnieks bez zināšanām ekonomikā un menedžmentā, sabiedriskajās attiecībās un reklāmas jomā tik strauji izvirzījās par Krievijas un visas pasaules degvīna ražotāju līderi, kļuva par «krievu degvīna karali».

Šķiet, kā liktenis bija izvēlējies Arseniču kādai neskaidrai un neizskaidrojamai misijai, ÕIÕ gadsimta beigās padarot viņu par krievu nacionālā dzēriena — degvīna -iemiesojumu, lai pēc daudziem gadiem, runājot par šo tradicionālo krievu dzērienu, Arseniču minētu kā galveno tā lietpratēju, ražotāju un gadsimtiem seno tradīciju glabātāju.

Tā arī ir noticis: šodien vārds vodka pasaulei asociējas ar viņa, Arseniča, vārdu. Izvirzītais uzdevums tika izpildīts.


Saturs
Eksponātu apraksts
Eksponātu apraksts
(tiks atvērts jaunā logā)

Arseniča uzņēmuma vēriens

Kāds ir Arseniča panākumu noslēpums? Saviem dzērieniem viņš izvēlējās tikai labākās izejvielas. Kadiķus («kadiķu» degvīnam) piegādāja no ziemeļiem, salviju, raudeni un timiānu — no Piemaskavas, dzērvenes — no Valdaja, bet pīlādžus — no Suzdaļas apkaimes. Viņš neliekuļoja un nemētājās ar vārdiem.

Arseniča dzērienu cenrādis pārsteidz ar daudzveidību — Galda vīns Nr. 21, degvīns Imperial, šampanietis Koņec veka, Maraskino, Ķiršu degvīns,
Fiņ-Šampaņ, Ņežinskaja rjabina, liķieris Belaja sļiva, kuru dievināja ķeizariene Aleksandra Fjodorovna. Pēc tam radās Zubrovka, Travņiček, Suharņiček, Ļimoņņiček, Angļijskaja gorjkaja, Malorossijskaja zapekanka, Spotikač (no sutinātiem ķiršiem), Svežaja čerešņevaja («izcili vērtīgs uzlējums»), Ļistovka, Mamura (Ziemeļkrievijas ogu liķieris), Jerofejič (divdesmit augu uzlējums).

Vairāk par četriem simtiem dažādu dzērienu nosaukumu!

Tomēr slavenākie bija Aresņiča degvīni: Ohotņičja, Fruktovaja, Kitaiskaja, Morskaja, Ļesnaja, Persidskaja, Francuzskaja, Volžskaja, Ņemeckaja, Sibirskaja (baltā un melnā lāča formas traukos), Afganskaja gorečj, Severnaja (karūsas formas traukā), Kamskaja, Angļijskaja gorjkaja, Hinnaja, Pomerancevaja essencija.

Krievijas vīnus tirgošanai viņš iepirka Besarābijā, Krimā, pie Donas un Kaukāzā, gadiem ilgi briedināja tos pagrabos, turot milzīgās mucās 16 grādu temperatūrā. Arseniča pagrabos varēja ietilpināt līdz 600 tūkstošiem spaiņu visdažādāko šķirņu augstākās klases vīnu. Pārrēķinot mūsdienu mērvienībās tas ir 9 miljoni, 600 tūkstoši litru.

Vīna un kagora ražošana un pārdošana klosteriem un baznīcām bija ļoti ienesīga. Etiķetes ar Arseniča vārdu garantēja dzērienu kvalitāti, lai gan, jāteic, neizpalika arī negodprātīgu konkurentu viltojumi. Tāpēc Arseničs tērēja daudz naudas avīžu rakstiem, atmaskojot tos, kuri tiecās kļūt bagāti, ražojot dzērienus ar viņa vārdu. Pats Arseničs mēdza teikt: «Sēžot citam cilvēkam mugurā, grib iebraukt paradīzē».

Arseničam bija lieliski skolotāji — tēvocis un tēvs, zemnieki, kas bija atpirkušies no muižniekiem un kļuvuši brīvi jau sen pirms 1861. gada, kad ķeizars Aleksandrs II Atbrīvotājs iedeva brīvlaišanas rakstu Krievijas dzimtcilvēkiem. Miljoniem zemnieku ģimeņu, agrāk atkarīgu, beztiesisku cilvēku bez pasēm, impērijas skaitliski lielākā slāņa pārstāvji, aizejot uz pilsētām, sāka strādāt rūpniecībā un tirdzniecībā un iekustināja visu Krieviju. Starp viņiem bija arī Arseniča novadnieki

Gadu pirms tam Arseniča tēvocis un tēvs bija reģistrējuši Maskavā savu vīna tirdzniecības uzņēmumu — «renskas» pagrabu (no izkropļota nosaukuma «Reinas vīni»). Sākumā Arseničs kalpoja pie tēva par pārvaldnieku, bet jau pēc dažiem mēnešiem nopirka vīnu pagrabu, kļuva par Maskavas trešās ģildes tirgoni un vēl divu vīna tirgotavu īpašnieku. Tomēr tirdzniecība jaunajam censonim nebija galvenā nodarbe. Viņš bija cieši ielāgojis vārdus, ko reiz bija teicis tēvs par sliktas kvalitātes degvīnu: «Laiks dedzināt pašiem savu, īstu!»

Pagāja tikai trīs gadi, un Arseničs izpildīja tēva vēlēšanos. Viņš atvēra savu degvīna rūpnīcu ar deviņiem algotiem strādniekiem. Visa tās ražotā produkcija ietilpa dažās mucās. Bet tas bija tikai sākums. Tā laika avīžnieki vēlāk rakstīs: «…Pateicoties firmas dibinātāja nenogurstošai darbībai, viņa godprātīgai attieksmei pret uzņēmumu un patērētāja interesēm uzņēmums īsā laikā tā izvirzījās, ka viņam radās iespēja izveidot pašam savu rūpnīcu, kas ražoja dažāda veida degvīnus, uzlējumus un liķierus». Strādnieku un kalpotāju skaits rūpnīcā sasniedza jau 25 cilvēkus. Bet galvenais — viņš sāka darīt apbrīnojami labas kvalitātes degvīnu!

Viņa ražotais degvīns Očiščennaja Nr. 21 bija populārākais dzēriens Krievijā. Ne jau tāpēc, ka tas bija lēts — 40 kapeiku par pudeli. Degvīns Vino stolovoje, pšeņičnoje Nr. 40 maksāja daudz vairāk — rublis par pudeli, bet arī tas bija ļoti pieprasīts, izslavēts ar savu nevainojamo tīrību un garšas ziņā pavisam maz atšķīrās no tautā iecienītā Nr. 21. Tas arī bija Arseniča noslēpums — radīt tikai labas kvalitātes degvīnu, neatkarīgi no tā, vai tas bija pirmās vai trešās šķiras dzēriens. Turklāt dzēriena cena bija pieejama gan mazturīgam patērētājam, gan Galma ministram.

Arseničs Krievijas valsts kasē gadā maksāja ap 5 000 000 rubļu nodokļos un akcīzēs. Viņš bija lielākais nodokļu maksātājs starp Krievijas spirta dedzinātājiem un vīna tirgotājiem.

I gadsimta 70. gados viņa rūpnīcā strādāja pusotrs tūkstotis cilvēku. Četras Maskavas tipogrāfijas, to skaitā tik populāra un liela kā Levensona ātrdrukas biedrība Maskavā, piegādāja Arseniča produkcijai līdz 60 miljoniem etiķešu gadā. Turpat tika iespiesti firmas reklāmas plakāti ar Arseniča produkcijas attēliem un četriem Valsts ģerboņiem, kurus viņam bija piešķīris Ķeizara Galms par spožām uzvarām 1877., 1882., 1886. un 1896. gada tirdzniecības un rūpniecības izstādēs. Uz plakātiem un etiķetēm bija arī Viņa Ķeizariskās Augstības, Viskrievijas Valdnieka Ķeizara Galma piegādātāja zīme, Zviedrijas un Norvēģijas karaļa Oskara II Galma, Prinča Gustava, Spānijas karaļa Galma, Viņa Ķeizariskās Augstības Maskavas ģenerālgubernatora lielkņaza Sergeja Aleksandroviča un lielkņazienes Elizabetes Fjodorovnas ģerboņi.

Septiņas stikla ražotnes — brāļu Kosterevu, Komisarovu, Maļcova rūpnīcas, kas atradās Vladimiras, Brjanskas un Tveras guberņā, ražoja Arseniča produkcijai neiedomājami daudz trauku — dažādu izmēru un formu pudeles un pudelītes, stopus un karafes. Gandrīz 50 miljonu vienību gadā!

Bija vajadzīgi arī korķi, darva un zīmoglaka. Korķiem vien firma tērēja gandrīz 120 tūkstošus rubļu gadā. Saglabāt noliktavās kvalitatīvus korķus nebija viegli. Tiklīdz vērība atslāba un telpā tika pārkāpta mitruma norma, korķos iemetās pelējuma sēnīte, kas padarīja dzērienu duļķainu, tāpēc ne vienas vien pudeles saturu nācās izliet mēslainē.

Arseničam bija milzīga transporta saimniecība — līdz pat 200 pajūgiem ik dienas izvadāja pasūtījumus pa visu Maskavu. Lielākie Parīzes veikali, reklamējot savu apgrozījumu, rakstīja: katru dienu pasūtam pasaulē neredzētu skaitu pajūgu! Visvairāk pasaulē! Cik īsti? Tik vien kā 40 — 50… Tikai Maskavā vien Arseničs īrēja 16 noliktavu savas produkcijas uzglabāšanai, viņam bija noliktavas arī Ņižņija Novgorodā, Pēterburgā, Malaja Gorohovaja un Malaja Morskaja ielas stūrī, Baku, noliktava un veikals Krievijas dienvidos — Dagestānas Petrovskā, Varšavā. Viņš atvēra arī divus veikalus Šanhajā un Harbinā. Līdz revolūcijai Arseničs izveidoja tur milzīgus savas produkcijas krājumus. Viņa ražoto degvīnu krievu emigranti dzēra 20. un pat vēl 30. gados.

Arseniča firmas pārstāvniecības bija Londonā, Parīzē, Ņujorkā, Prāgā, Berlīnē.

Tāds bija «krievu degvīna karaļa», bijušā dzimtcilvēka Arseniča bizness.


Saturs
Eksponātu apraksts
Eksponātu apraksts
(tiks atvērts jaunā logā)

Parīze un Ņežinskaja rjabina

1889. gadā Parīzē pompozi atklāja Vispasaules izstādi, kas bija veltīta Franču revolūcijas simtgadei. Pasaule ieraudzīja konstruktora Gustava Eifeļa slaveno brīnumu — dzelzs torni, kuru Emīls Zolā tūdaļ pat nokristīja par «dzelzs briesmoni».

Krievu rūpnieki aizbrauca uz Parīzi ne jau tukšām rokām un tiešām pārsteidza francūžus: Šustovi atveda degvīnu pudelē, kurai bija Eifeļa torņa forma, bet Bekmana firma — pudeli-Vandomas kolonnu.

Vienīgi Arseničs, bija licis likmi nevis uz formu, bet uz saturu, piedāvājot izstādes ekspertu padomei jaunu dzērienu, kas vēlākļuva par slavenāko viņa ražoto degvīnu klāstā — Ņežinskaja rjabina. Tas savaldzināja Parīzi, kļūstot par izstādes sensāciju un iekarojot vispārējas simpātijas.

Francijas avīzes rakstīja par jauno dzērienu kā par krievu brīnumu, bet eksperti nebeidza jūsmot par tā neparasto un izsmalcināto aromātu un grašu. Žūriju apbūra arī pudeles neparastā forma: kā gulbja kakls izstiepts konuss un gofrēti «svārciņi» pie pamatnes.

Degvīns Ņežinskaja nokļuva pat uz modes žurnālu vākiem. Dzert to bija tīksmi, un skatīties uz to bija bauda. Pudeles formu bija izgudrojis pats Arseničs, kuram patika un kurš pats prata zīmēt. Gandrīz visu viņa slaveno karafu un stopu uzmetumi dzima viņa kabinetā.

Arī pudeles saturu bija izgudrojis pats Arseničs.

Sākumā degvīna Ņežinskaja rjabina nosaukumā bija jābūt rakstītam Nevežinskaja, jo ogas, no kurām tika gatavots šis uzlējums, tika piegādātas no Vladimiras guberņas Ņevežinas ciema, kas atradās netālu no Suzdaļas. Tur auga īpaši pīlādži — tik saldu nebija nekur citur pasaulē. Ogas bija dažādās krāsās — sarkanas, violetas un pat dzeltenas. To garša bija neparasta. Tomēr vispirms taču tās bija jāatrod, kā teic tautas paruna, — ceļu pieveic tikai gājējs.

Gan pats Arseničs, gan viņa algotie speciālisti pastāvīgi meklēja dabīgas un kvalitatīvas izejvielas degvīniem un uzlējumiem. Arseničs par augiem un ogām daudz ko zināja kopš bērnības, jo Jaroslavļas spirta dedzinātāji izsenis izmantoja tās degvīniem un ārstnieciskiem uzlējumiem. Neraugoties uz savām zināšanām Arseničs šajos meklējumos iesaistīja speciālistus, to skaitā Maskavas universitātes zinātniekus. Arseniča cilvēki apbraukāja visu Krieviju, meklējot izejvielas īpašām liķieru, uzlējumu un degvīnu šķirnēm. Ziemeļos viņi noskaidroja, ka tur augošo kadiķu ogām piemīt apbrīnojams aromāts. Viņi uzzināja, ka Piemaskavā aug smaržīgākā piparmētra, atklāja, kur meklējama «pareizā" citronmelisa, kur — anīss un koriandrs. Novgorodas guberņā viņi atrada kvalitatīvākās un garšīgākās dzērvenes.

Reiz, meklējot oriģinālas un pēc garšas neparastas ogas, Arseniča cilvēki nonāca Vladimiras guberņas Ņevežinas ciemā. Bija 1888. gada rudens. Arseničs nupat bija atgriezies no Spānijas, kur Barselonas izstādē viņa ražotie vīnogu vīni un degvīni bija ieguvuši kārtējo zelta medaļu, bet viņš pats bija kļuvis par Svētās Izabellas ordeņa kavalieri. Apbalvojumu par izcilu ieguldījumu rūpniecībā viņš bija saņēmis personīgi no Spānijas karaļa.

Togad Ņevežinā bija padevusies bagāta pīlādžu raža. Vietējie zemnieki nopelnīja krietnu naudu, salasot Maskavas tirgonim pusi tonnas pīlādžu ķekaru. Tos sasaldēja un pēc tam lika lietā. Kasti lieliskā degvīna Ņevežinskaja Pjotrs Arseņjevičs nosūtīja Spānijas karalim, un jaunais dzēriens saņēma karaļnama vislabākās atsauksmes.

Te Arseničs aptvēra, ja jau viņš ir spējis radīt neparastu uzlējumu, tad tas var izdoties arī citiem, turklāt pēc nosaukuma atrast Ņevežinas ciemu bija pavisam viegli. Tāpēc viņš lika mainīt degvīna nosaukumu, pārtaisīt jau gatavo etiķeti, drukājot uz tās nosaukumu Ņežinskasja rjabina. Šo soli viņš paskaidroja šādi: «Lai konkurenti neiekārotu!».

Jaunais nosaukums tiešām uz daudziem gadiem nojauca pēdas ziņkārīgajiem konkurentiem. Daudzi, redzot degvīna Ņežinskaja panākumus, patiešām ne pa jokam satraucās un metās ražot pīlādžu uzlējumus, darināt konjaku ar pīlādžiem. Arseniča jaunā «ražojuma» — tā viņš pats dēvēja savus dzērienus — slava nedeva viņiem mieru. Tomēr sāncenšiem neizdevās tāds pīlādžu uzlējums kā Ņežinskaja. Pīlādži parasti piešķir dzērienam rūgtumu, bet Arseniča uzlējums bija salds. Varbūt viņš pievieno cukuru? Vai kādus sīrupus? Kur ir noslēpums? Varbūt tie ir īpaši pīlādži? Uz Ņežinas pilsētas apkaimi tika norīkots daudz ļaužu, kam bija jāatrod un jāievāc īstās ogas. Konkurenti bija kļūdījušies — īsto pīlādžu tur nebija. Ņežina bija izslavēta ar gurķiem, nevis ar pīlādžiem. Sāncenši tikai iztērēja naudu, saldinot Ņežinas pīlādžu spirtus. Arseničs visu bija pareizi paredzējis un, mainot nosaukumu, veiksmīgi maldinājis konkurentus.

Degvīns Ņežinskaja rjabina Parīzes izstādē saņēma Lielo zelta medaļu. Pīlādžu uzlējuma panākumi Maskavā un visā Krievijā bija neaprakstāmi. Dzēriens kļuva tik populārs, ka rūpnīca tik tikko paguva ražot to vajadzīgajā daudzumā.

Tā Arseniča firma vēlreiz apliecināja, ka tās devīze «Dot labāko, ražot produktus no augstākās klases izejvielām un nežēlot līdzekļus ražošanas aparātu pilnveidošanai» nav tukši vārdi.


Saturs
Eksponātu apraksts
Eksponātu apraksts
(tiks atvērts jaunā logā)
Eksponātu apraksts
Eksponātu apraksts
(tiks atvērts jaunā logā)

Arseničs un Ķeizars

No Arseniča dēla Vladimira Petroviča atmiņām. Pēc 1917. gada revolūcijas viņš atradās Baltgvardu armijas rindās, bet pēc tam nonāca emigrācijā Turcijā, Konstantinopolē.

…Mūsu paviljons izstādē bija neliels, bet atradās labā vietā. Tas bija stingri ieturēts krievu-bizantiešu stilā, — būdams emigrācijā Parīzē, atmiņās par tēvu stāsta Arseniča dēls. Viņš netiecās pēc efektiem, bet iekaroja publiku ar mūsu augstākās klases eksponātu kvalitāti. Pie mums iegriezās nopietni, lietišķi ļaudis, kas pasūtīja preces par lielām summām.

Pēkšņi paklīda runas, ka pašam Ķeizaram Aleksandram III labpatikšoties kopā ar savu svītu apmeklēt mūsu paviljonu. Kas notika! Vieni sāka skraidīt, citi pucēties, dažs labs vai sastinga no šausmām. Tēvs pārlaida skatu manam apģērbam un noglāstīja man galvu.

«Ja Valdnieks kaut ko pajautās, atbildi droši un skaļi, kā pieaudzis! Saprati, dēliņ?»

«Sapratu, tēt,« — es atbildēju, jūtot, ka kājas no bailēm kļūst nepaklausīgas. Un kā nu ne, ja es tūlīt ieraudzīšu pašu Ķeizaru!

Es izdzirdēju dziedāšanu Bože, carja hraņi! un Dolgije ļeta! un ieraudzīju, ka Ķeizars, raugoties tieši uz mani, nāk pāri zālei un tuvojas mūsu vitrīnai milzīgas, krāšņas ģenerāļu un civilo ierēdņu svītas pavadībā. Mana sirds strauji pukstēja, šķita, ka tā tūlīt izlēks no krūtīm. Ja nebūtu tēva, kurš stāvēja man aiz muguras un turēja mani pie pleciem, es droši vien mestos bēgt un paslēptos kādā tumšā kaktā! Vai zaudētu samaņu…

«…Jūsu Augstība, Cara tētiņ, pagodiniet — nogaršojiet manu degvīnu!» — es izdzirdēju tēva balsi.

Divu soļu attālumā no manis slējās pats Valdnieks, man šķita, ka viņš ir iznācis laukā no sava portreta un smaida no sava milzīgā auguma augstumiem:

«Vai nav pārlieku stiprs?»

«Pašā laikā, Jūsu Augstība!»

Tēvs pasniedza Ķeizaram kristāla glāzīti uz zelta paplātes. Viņa augstība novilka cimdu un pārmeta krustu.

«Lai notiek, nogaršosim!»

Ķeizars izdzēra pasniegto glāzīti kā vienkāršs cilvēks — vienā rāvienā, braši uzskrullēja ūsas un acumirkli it kā ieklausījās sevī.

Labs gan! Lieliski, Pjotr Arseņjevič!« — Ķeizars teica, spiežot tēva roku.

«Tā-ā… Un kas tas ir? — Ķeizars jautāja, ieraudzījis mani slēpjamies tēvam aiz muguras. — Tas droši vien ir jūsu dēliņš, Pjotr Arseņjevič?»

«Jā, Valdniek, tas ir mans mantinieks Vladimirs!»

Tēvs satvēra mani pie pleciem un viegli pastūma uz priekšu. Ak, Dievs, ko es tobrīd pārdzīvoju! Es līdz šim atceros to neparasto prieka, baiļu, pārsteiguma un lepnuma sajūtu, bet galvenais, šķelmīgo un laipno skatienu, ar kādu manī raudzījās mūsu valdnieka brīnišķīgās piemiegtās acis! Viņš sabužināja manus matus:

«Lepojies ar tēvu, Vladimir Petrovič, viņš dara lielu darbu!»

«Jā, Valdniek!» — es nočukstēju, nolaidis acis.

«Cik vecs tad esi?» — viņš jautāja. Man aiz uztraukuma bija piemirsušās visas tēva instrukcijas.

Es stāvēju, nejuzdams kājas, un pūlējos atcerēties, cik man gadu!

«Viņam ir vienpadsmit, Jūsu Augstība!»

«Un par ko tad tu gribi kļūt, Vladimir Petrovič? Tikai atbildi pats, bez tēva priekšā teikšanas! Nu, saki!».

Par ko tik es negribēju kļūt bērnībā! Vispirms es gribēju kļūt par važoni, pēc tam- par astronomu, tad — par ceļu iecirkņa pārzini. Tiesa, visvairāk man patika vizināties ar poniju. Taču, atceroties tēva pamācību, ka jāatbild kā pieaugušam, es atbildēju skaļi un skaidri:

«Es gribu kļūt par to, kas ir tēvs, jūsu Augstība!»

«Un kas tad ir tavs tēvs?»

«Goda pilsonis, Jūsu Augstība!»

Visi apkārtēji sāka smieties, bet Ķeizars smējās vissirsnīgāk un līdz asarām.

«Tas ir labi! Paskat tik! „Goda pilsonis“, ne vairāk, ne mazāk! To es atcerēšos!»

Viņš viegli paplikšķināja man pa vaigu, un es līdz pat šim laikam atceros aromātu, ko uzvēdīja viņa sasmaržotais cimds.

Atvadoties Ķeizars sacīja tēvam: «Jūsu dēls dzīvē daudz ko sasniegs! Pieminiet manus vārdus!»

Un viņš sirsnīgi novēlēja panākumus tēva firmai.

«Ai, Vladimir, tu tiešām esi malacis! — tēvs mani apkampa. — Kā tev ienāca prātā Ķeizaram tā atbildēt?»

Atgriezies Maskavā, tēvs visiem stāstīja par manu sarunu ar Ķeizaru. Bet par to, ka izstāde bija attaisnojusi visus izdevumus un bija ienesusi gandrīz gada ienākumus, un — galvenais — par Galma pasūtījumiem es uzzināju vēlāk.

Pēc Ķeizara apmeklējuma tēvs Pjotrs Arseņjevičs visiem saviem darbiniekiem, kas bija piedalījušies izstādē, izsniedza lielus naudas «apbalvojumus».


Saturs
Eksponātu apraksts
Eksponātu apraksts
(tiks atvērts jaunā logā)
Eksponātu apraksts
Eksponātu apraksts
(tiks atvērts jaunā logā)

Arseničs un armija un flote

Par naudu, ko Arseničs maksāja valstij nodokļos un akcīzēs, tika uzturēta, bruņota un ekipēta trešā daļa pirmsrevolūcijas Krievijas armijas. Armija un flote savukārt augstu vērtēja Arseniča degvīnu. Tas bija «gaidīts ciemiņš" virsnieku ēdnīcās, karakuģu kopkajītēs, pulku svētkos un uz tradicionālajiem galdiem, kas tika klāti par godu jauno virsnieku skolu izlaidumiem.

Lūk, vairākas to gadu aculiecinieku atmiņas.

«…Atvērtas durvis veda uz plašu, gaišu ēdnīcu. Vidū atradās garš, svinīgi klāts galds. Zālē bija ļoti daudz virsnieku. Mūs, jaunos, tūdaļ pat sāka dzirdīt — tā šajā dienā bija pieņemts darīt, un mēs paklausīgi tukšojām glāzīti pēc glāzītes. Aiz mana krēsla, tāpat kā aiz katra jauniņā krēsla, kā grīdā ieaudzis stāvēja ziņnesis, un, lai kā es centos nemitīgi tukšot savu glāzīti, tā visu laiku bija pilna. Piepeši visi reizē pielēca no krēsliem un acumirklī apklusa.

— Trubeckoj, ir ieradies pulka komandieris, — man pačukstēja, — «atrādies», bet raugi, ka nezaudē formu!

Ar neiedomājamu piepūli sakopojis spēkus, es gāju tieši pie viņa, cenzdamies spert soļus stingri, kā parādē. Man izdevās apstāties īstajā vietā un noziņot ģenerālim visu, kā nākas. Ģenerālis ar labsirdīgu smaidu pasniedza man roku un apsveica. Kāds sacīja:

— Šis vismaz prot itin labi dzert.

— Prieks to dzirdēt! — ģenerālis smaidīdams atsaucās. — Prasmi dzert es augstu vērtēju!

Dienā, kad iesvētīja jaunos virsniekus, visās Krievijas militārajās mācību iestādēs parasti klāja bagātīgus galdus.

Īpaši galvaspilsētā. Pēterburgā iecelšana virsnieka pakāpē vienmēr notika svinīgi, un ceremoniālā šņabja glāzīte bija pastāvīgs notikums.

Bija arī pavisam puiciskas tradīcijas — mēdza aprakt mežā Arseniča degvīna pudeli un doties to meklēt. Tam, kurš atrada pudeli ar baltu darvu, bija jākliedz: «Es atradu baraviku!». Ja pudelei bija sarkana darva, bija jāsauc: «Atradu apšu beku!»

Atradumu visa komanda draudzīgi iztukšoja.

Pastāvēja arī nopietnas tradīcijas, piemēram, virsnieku iesvētīšanā Krasnoje ciemā piedalījās visa Ķeizara ģimene ar viņu pašu priekšgalā. Parasti cars ieradās uz abiturientu parādi, tērpies tajā militārajā formā, kurai piekrita virsnieka pakāpē «iesvētāmie»- huzāru vai dragūnu virsnieka mundierī. Ja tika iesvētīti gardemarīnu virsnieki, un tas notika uz flotes kuģiem, tad cars bija tērpies jūras virsnieka formā.

Bet vispirms notika militārās nometnes. «…Pēc dažām dienāmūsu dzīve Krasnoje ciemā pārvērtās karalauka putekļos, — savos memuāros raksta ģenerālleitnants A. Ignatjevs. — Mēs saņēmām virsnieku cepures ar nagu, zobenu pušķus un „pusvirsnieku“ statusā tikām nozīmēti savos nākamajos pulkos… Pēc lielajiem manevriem un kopējās parādes visi pāži un junkuri tika izsaukti pie cara valnīša, kur Ķeizars, virpinot pirkstos cimdu, teica vārdus, kas pavēra mums veselu pasauli: „Apsveicu jūs, virsnieki!“

Šis mirklis, kuram mēs bijām gatavojušies garus gadus, izraisīja patiesa prieka izvirdumu, kas izpaudās varenā „urā!“.

Saņēmis no ķeizarienes pavēli par norīkojumu uz kavalērijas pulku, es saviļņots devos prom.

Palēkdamies es ar pavēli un uzplečiem rokās steidzos uz Pavlovskas priekšpilsētu, lai stātos pulka rīcībā. Jau pēc dažām minūtēm, iznācis no savas zemnieku mājas ģērbies sniegbaltos virsnieka svārkos, es apkampu veco virsdienesta taurētāju Žitkovu — pirmo, kurš mani militāri sveicināja, nostājies miera stājā…».

Pat šajā īsajā atmiņu fragmentā ir redzams, kādu emocionālu pacēlumu bijušajos junkuros izraisīja iegūtie uzpleči. Vai gan jābrīnās, ka jauno virsnieku iesvētīšanas svētkos restorānu durvis bija plaši vaļā līdz pašam rītam?

Cariskajā Krievijā bija svinamās dienas, kas grādīgo dzērienu patēriņa un pārgalvīgās jautrības ziņā konkurēja ar virsnieku iesvētīšanu un senajiem universitātes «Izglītības svētkiem» jeb «Tatjanas dienu».

Ja Krievijas ķeizaru un ķeizarieņu kronēšanas dienās, Lieldienās, Ziemassvētkos, augstmaņu dzimšanas dienās armijai pienācās pa papildu glāzītei, tad pulka svētkos skurbinošo dzērienu «plūdi» bija gluži ierasta lieta.

«…Eskadrona svētkos kareivjiem tika rīkotas dzīres uz virsnieku rēķina. Pēc lūgšanas un baznīcas dziedājumiem visi devās uz eskadrona ēdnīcu tukšot kausus. Tur kareivjus gaidīja jau klāti galdi, kas vai lūza no uzkodām. Telpas stūtrī uz galda atradās spaiņi ar degvīnu. Blakus telpā bija galdi virsnieku kungiem. Kad kareivji bija ieņēmuši vietas, ģenerālis atklāja dzīres.

Viņš piegāja pie galdiņa, uz kura atradās degvīns, vahmistrs ar kausu iesmēla viņam no spaiņa glāzīti.

„Nu ko, puiši, sveicu jūs svētkos un no sirds dzeru sausu uz jūsu veselību!“ — mundrā baritonā teica ģenerālis un, pārmetis krustu, braši iztukšoja glāzīti.

„Pazemīgi pateicamies, jūsu augstība!“ — nosvērti atbildēja kareivji. Pēc ģenerāļa tādu pašu procedūru pēc kārtas veica visi klātesošie virsnieki, sākot ar vecāko un beidzot ar jaunāko.

Līdz ar to oficiālā daļa beidzās, visi sēdās pie galdiem un nekautrēdamies ēda un dzēra, cik katram tīk…»

Citās dienās iedzeršana bija aizliegta. Baltās Armijas ģenerālis Antons Ivanovičs Deņikins atceras, ka kareivju ikdienas ēdienkarte I gadsimta beigās un  gadsimta sākumā «…bija neparasti pieticīga: brokastīs — tēja ar rupjmaizi (dienā pienācās 3 mārciņas maizes); pusdienās — borščs vai zupa un ½ mārciņas gaļas vai zivs (pēc 1905. gada — ¾ mārciņas) un biezputra; vakariņās — šķidra putra ar speķa aizdaru. Pēc kaloriju daudzuma un garšas ēdiens bija gluži apmierinošs, daudz sātīgāks nekā tas, ko vairums zemnieku varēja atļauties mājās…

Kareivju ēdiena „nogaršošana“ bija tradicionāls rituāls, kuru veica visaugstākā priekšniecība, arī pats Ķeizars, apmeklējot kazarmas pusdienu vai vakariņu laikā ….

Lūk, pirmsrevolūcijas fotogrāfijas: Nikolajs Aleksandrovičs Romānovs kopā ar mantinieku nogaršo flotes pusdienas- mazais Aļošeņka, uz pirkstgaliem pacēlies, pūš uz kareivju putras karoti.

Nikolajs Romānovs Hodinskas laukā iedzer glāzīti kopā ar virsniekiem. Ir fotogrāfija, kurā Nikolajs Aleksandrovičs Romānovs redzams Preobraženskas pukla ierindnieka formā. Miera stājā, šineļa rullis pār plecu, šautene, bet rokās — ķēniņdēls Aleksejs. Ar šo fotogrāfiju ir saistīts kāds jautrs stāsts, kas nedaudz atgādina anekdoti.

Tas esot noticis dienvidos — Sočos vai Jaltā. Cars, mazliet pār mēru iedzēris, pastaigājies pa bulvāriem, pārģērbies kareivja formā. Acīmredzot viņš cerējis, ka tādā apģērbā viņu neviens neatpazīs. Kareivja grīļīgā gaita radījusi aizdomas un, kad Nikolajs Aleksandrovičs ticis atpazīts, draudēja izcelties milzīgs skandāls.

Stāsta, ka neviens cits kā P. A. Stolipins esot paziņojis: „Kāds kauns! Šis komiķis ir nekavējoties jāglābj!“ Var šaubīties, vai premjerministrs lietoja tieši tādus vārdus, bet pilnīgi droši ir tas, ka nākamās dienas rītā Nikolajs Aleksandrovičs veica deviņas verstis garu pārgājienu gar armijas vasaras nometnēm.

Ģērbts tajā pašā kareivja formā, ar pilnu ekipējumu un šauteni plecā viņš stingrā solī soļojis, militāri sveicinot sastaptos virsniekus, kā dienesta pakāpē zemākajam pienākas. Tā viņš viltīgi mēģinājis paskaidrot publikai iepriekšējā vakara notikumus: skat, cars jau otro dienu mēģina iejusties kareivja smagajā dzīvē…»


Saturs
Eksponātu apraksts
Eksponātu apraksts
(tiks atvērts jaunā logā)
Eksponātu apraksts
Eksponātu apraksts
(tiks atvērts jaunā logā)

Kā Arseničs reklamēja savu degvīnu

No Arseniča dēla Vladimira Petroviča atmiņām. Pēc 1917. gada revolūcijas viņš atradās Baltgvardu armijas rindās, bet pēc tam nonāca emigrācijā Turcijā, Konstantinopolē.

…Mani vienmēr pārsteidza tas, kā Pjotrs Arseņjevičs ne vien paturēja prātā visu savu ražojumu nosaukumus, bet atcerējās arī pārdoto pudeļu skaitu. Turklātēvs personīgi piedalījās krāšņo etiķešu radīšanā.

Apbrīnojami, cik nenogurstoši viņš spēja visu kontrolēt! Un nojautas viņu nekad nepievīla! Mūsu sortimentā taču nebija neveiksmīgu pozīciju.

Viņš pats nekad nedzēra, bet tajā pašā laikā spēja atšķirt savu dzērienu garšu no jebkura cita ražojuma. Salīdzinot mūsu degvīnus, piemēram, ar populārā spirta rūpnieka Mihaila Popova produkciju — viņa ražotne atradās augstāk pa Maskavas upi aiz Kremļa un Kristus Glābēja katedrāles, viņš varēja pateikt, ar ko tie atšķiras, kādu spirtu konkurents ir iepircis, vai pareizi veicis attīrīšanu, kādu ūdeni izmantojis, no kurienes tas piegādāts.

Un kā viņš stāstīja par saviem dzērieniem!

Es vairākas reizes biju kopā ar viņu Ņižegorodskas gadatirgū un dzirdēju, kā viņš stāstīja apmeklētājiem par mūsu degvīnu. Tie bariem vien nāca pie mūsu vitrīnām — aplūkot, nogaršot, pasūtīt.

«Kas tas jums par degvīnu?» — jautāja izstādes apmeklētājs.

«Tas ir Mednieku degvīns!»

«Mednieku? Kas tas par nosaukumu? Vai tas domāts medniekiem?».

Tieši šajā brīdī tēvs Pjotrs Arseņjevičs arī atestēja savu preci, turklātā, ka visi pēc tam to vien jautāja: «vai drīkst nogaršot šo, medniekiem domāto?».

«Tā nav domāta medniekiem, tā ir Mednieku!»

«Kāds tad tas ir?»

«Tas ir ārkārtīgi garšīgs degvīns! Tā vieglais rūgtums veicina apetīti, tas attīra smadzenes un atraisa krievu cilvēka drosmi. Mednieki ir drosmīgākie no dzīvajām būtnēm, viņi vienmēr riskē, viņi taču nonāk aci pret aci ar mežonīgo dabu!»

«Paskat tik! Un kas ir Jerofejič?»

Te tēvs teica:

«Godātais kungs, vispirms noklausieties dzejoli:
„“,
 :
  „ “

(Spēkavīrs dzēra «Jerofejiču», Raudāja un kliedza: Kaut vai reizi par Ivanu Mosejiču Kāds mani būtu nosaucis!)

Noskandēja un jautāja: «Kas to ir sarakstījis? Nezināt? Ņekrasovs!»

«Nu un kas par to, ka Ņekrasovs? Kāds tam sakars ar degvīnu?»

Ja tēvs manīja, ka apmeklētājs ir ieinteresējies, tad viņš runāja par Jerofejiču tā, ka siekalas sāka tecēt! Viņš stāstīja, ka mūsu Jerofejičs ir kodīgs, ka tā receptē ir izmantoti desmitiem augu, to skaitā mātere, rūgtā vērmele, mārsils.

Viņš ieteica uzkost degvīnam Jerofejič sālījumus, un brīdināja, ka tā iedarbība uz nesagatavotu prātu nav ne ar ko salīdzināma!

Viņš stāstīja, ka, iedzerot šo degvīnu, gribas izkratīt sirdi nejaušam pretimnācējam un lūgt visu grēku piedošanu.

«Man tomēr labāk garšo „Šartrēze“!» — paziņoja kāds ietiepīgs tirgonītis zābakos, izrādoties publikai vai savai otrajai pusei, kas bija ģērbta tūkstoš rubļu vērtā Parīzes modes nama tērpā, kurā viņa atgādina svētku eglīti.

Kas man, pasauli redzējušam, Karlovivari vēderu nosauļojušam, jūsu degvīns!

«Uz veselību! — tēvs atbildēja. — Man gan tas, piedodiet, ārkārtīgi riebj, jo ir nepareizi ražots un nav stiprs. Četrdesmit grādu — tas, lūk, ir pareizi, to arī Dmitrijs Ivanovičs Mendeļejevs jums apliecinās, godājamais kungs!»

«Kas man Mendeļejevs! Es pats neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta! — apmeklētājs tiepās.

„Francūžiem varbūt arī der 20 grādu stipri dzērieni, bet mūsu valsts ir auksta, mums ir citāds organisms. Mums, krieviem, viņu benedektīni ir pārāk šķidri — mums tie tikai kaitē!“

„Nu, es esmu dzēris benedektīnu, un kas par to?“

„Vai garšoja?“

„Nē jau, draņķis vien ir!“

„Tāpēc arī ir draņķis, ka par maz grādu!“

Krievu degvīns, mēdza teikt tēvs, jebkuru benedektīnu noliks uz lāpstiņām. Tāpēc, ka tam ir apbrīnojama daba. Tas tuvina cilvēkus, atraisa viņos visas labākās īpašības, bet slikto aizslēdz kā ar atslēgu. Degvīns ja to dzer ar mēru, paver krievu dvēseles krietnākās īpašības: sabiedriskumu, mīlestību, labsirdību.

Ļaunumu raisa tikai netīrs, viltots produkts.

Tas cilvēkā modina sātanu, un tas velk viņu kārdinājumos, netīrībā un miesas kārībā.

No tīra Smirnova degvīna pat mazākā aizkaitinājuma nav!

„Labs ir, pierunāji! — sacīja tirgoņa sieva, pārējiem apmeklētājiem smejoties. — Ielej man par piecām kapeikām!“

Viņa izdzēra glāzīti, pat nesaviebusies. Bet tēvs smējās.

„Kurš tad tā dzer? Degvīnam ir īpaša garša, kuram katram tā vis neatklājas. Katrs malks jāparipina mutē kā sudraba zvārgulītis!“

Tajā ir krievu dvēseles skaidrība. Sīvais, skābais šņabis, viskijs tā negaršo. Vai gan ar mīlestību radīts produkts var nemodināt mīlestību?»

Jā, mans tēvs patiesi bija dzejnieks!

Mēs vedām uz izstādi arī uzkodas — sēnes, kaviāru, siļķi.

Cilvēks nogaršoja mūsu degvīnu, uzkoda un teica:

«Jūs nu gan esat kārdinātājs, rūpnieka kungs! Nekad vairs nedzeršu benedektīnu! Un visus citus arī atrunāšu. Kā skanēja tas dzejolītis par „Jerofejiču“? Maša, iegaumē, es savējiem noskaitīšu!»


Saturs
Eksponātu apraksts
Eksponātu apraksts
(tiks atvērts jaunā logā)

Arseniča lāči

No Arseniča dēla Vladimira Petroviča atmiņām. Pēc 1917. gada revolūcijas viņš atradās Baltgvardu armijas rindās, bet pēc tam nonāca emigrācijā Turcijā, Konstantinopolē.

Arseniča dzērienu traukiem bija visai neparastas, dažkārt pat ļoti sarežģītas formas. Rūgtais degvīns Sibirskaja, piemēram, tika liets pudelēs, kam bija melnā un baltā lāča forma, degvīna Severnaja trauks saucās «Karūsa», un tas tiešām atgādināja karūsu; konjaki un liķieri tika fasēti visdažādāko formu karafēs, bet balzami — māla krūkās.

Arseničs izmantoja arī citu formu pudeles — ar sašaurinātu apakšu vai augšu, izstieptu vai saīsinātu kakliņu, uzsvērti tievas vai, gluži otrādi, — tīkami pilnīgas.

Ja pudele piedevām bija apvīta arī ar salmu lentu, tā izskatījās tiešām lieliski!

Dažu dzērienu pudeles bija apsmidzinātas ar krāsām — kāpēc gan nepamēģināt! Arī pašu stiklu ar piedevu palīdzību varēja padarīt dzintarzeltainu, gaiši vai tumši zaļu, pat melnu.

Pudeles Arseniča produkcijai piegādāja no Rīgas, Tveras un Vladimiras guberņas — no brāļu Kosterevu stikla rūpnīcām, Vladimira Komisarova Novo-Gorodiščenskas stikla rūpnīcas, Maļcova Gusevas kristāla rūpnīcas, Kruženkova rūpnīcas, Bahmetjevu rūpnīcas. Ik gadus Arseničam piegādāja 50 miljonus dažāda tilpuma un konfigurācijas pudeļu.

Protams, skaistas pudeles bija arī citiem vīndariem — Bekmanam, Štriteram. Katrs centās atšķirties no pārējiem. Tomēr, ja lielākais Arseniča konkurents Šustovs arī lēja degvīnu lāča formas traukos, tad viņa lāči bija citādi. Šustova lāču priekšķepas bija nostieptas gar rumpi, bet Arseniča lāči bija sakrustojuši ķepas uz krūtīm. Tādā pozā lācis šķita miermīlīgāks, un arī tam bija nozīme, kad runa bija par izvēli veikala plauktos!

Arseniča produkcijas reklāmai tika izmantoti arī dzīvi lāči. Tiesa, tas notika vēlāk, jau pēc viņa nāves. Arseniča dēli — Pjotrs, Nikolajs un Vladimirs, izveidojuši Tirdzniecības namu, nolēma padarīt sava degvīna reklāmu mūsdienīgāku un demokrātiskāku, attālināties no tēva iedibinātajām tradīcijām. Zināmā mērā tas viņiem izdevās. Katrā ziņā par dzīvajiem lāčiem viņu stendā rakstīja daudzi un dažādi preses izdevumi.

Pirmo reizi tādu akciju viņi organizēja Ņižegorodskas gadatirgū  gadsimta sākumā. Brāļi bija pielikuši visas pūles, lai viņu nodaļa būtu viena no efektīgākajām. Firmas preču noliktavas aizņēma gandrīz visu ielu. Galvenais paviljons bija grandiozs, krāšņi uzposts. Galvenā «ēsma», kas pulcēja pie stenda ziņkārīgos, bija estrāde, pa kuru, uz pakaļkājām saslējušies, staigāja un dejoja lāči. Tie bija dresēti dzīvnieki, kas klanījās līdz zemei, pienesa publikai dzērienus, bet ar tiem, kuri vēlējās, pat saskandināja glāzes.

«Laipni lūgti, dzeriet, un uzkodiet, cik sirds vēlas!», — tāda bija paviljona viesmīlīgā devīze. Neparastā izrāde un bezmaksas cienasts pievilināja neiedomājami daudz publikas.

Pūlis bija tik liels, ka caur to bija grūti izspraukties.

Visi vēlējās saskandināt glāzītes ar lāčiem, tas tika darīts uzsvērti skaļi, un daudzi trauki tika sasisti. Tikai pēc tam noskaidrojās, ka lāči nav bijuši īsti, bet uzvelkami. Tie bija lieliski izgatavoti un izmaksāja ļoti dārgi. Dažkārt lāčādās ietērpa arī speciāli algotus cilvēkus.

Tas viss tika veikli maskēts ar grimu un gaismas efektiem. Tikai divi trīs lāči bija īsti. Vadātāji turēja viņus pie ķēdes un neatkāpās no tiem ne soli. Šos lāču rases pārstāvjus pirms tam tā piedzirdīja, ka viņi neturējās kājās, vispirms metās četrrāpus, tad apsēdās, bet pēc tam apgūlās un aizmiga. Lāči bija lieli degvīna cienītāji un labprāt sūca dzērienu no pudeles, aptvēruši to ar priekšējām ķepām.


Saturs
Eksponātu apraksts
Eksponātu apraksts
(tiks atvērts jaunā logā)

Kā Arseničs sāka uzņēmējdarbību

No Arseniča dēla Vladimira Petroviča atmiņām. Pēc 1917. gada revolūcijas viņš atradās Baltgvardu armijas rindās, bet pēc tam nonāca emigrācijā Turcijā, Konstantinopolē.

Arseniča «degvīna impērijas» vēsture vienmēr ir bijusi dažādām leģendu apvīta. Pastāv versija, ka daudzus miljonus vērto biznesu Arseničsācis gluži nejauši. Reiz, vēl strādājot par rokaspuisi sava tēvoča Ivana vīna bodītē, viņš apkalpojis dīvainu, bagātu jaunkundzi ar milzīgu, dārgu cepuri galvā un sunīti. Pircēja bijusi ļoti kaprīza, pasūtījusi te vienu, te otru preci, pēc tam atcēlusi pasūtījumu un atkal atgriezusies pie tā. Arseničs, būdams līdzsvarots cilvēks, nekādi neesot izrādījis savu neapmierinātību ar pircējas kaprīzēm, apkalpojis viņu izveicīgi un laipni.

Acīmredzot jaunkundzei tas iepaticies, citādi kā gan izskaidrot faktu, ka viņa uzdāvinājusi tam loterijas biļeti. Biļete izrādījusies laimīga un ienesusi Arseničam 100 tūkstošu rubļu — tajos laikos tā bijusi milzīga nauda. Jaunais pārdevējs esot izdevīgi ieguldījis to kādā ienesīgā biznesā, tādējādi īsā laika sprīdī kļūstot bagāts. Var jau būt, tikai jāšaubās, ka veiksme vien varēja palīdzēt Arseničam īsā laikā tapt par «krievu degvīna karali», uzvarēt visus konkurentus un kļūt par Ķeizara Galma piegādātāju. Lai to izdarītu, bija vajadzīgas citas īpašības — lietišķums, atjautība, prāts, aprēķins. Un, protams, arī tāda zemniekiem raksturīga īpašība kā viltība — kur nu bez tās.

Cita leģenda, pūloties izskaidrot, kā Arseničam īsā laikā izdevās padarīt savus dzērienus tik populārus un kļūt par visā Krievijā slavenu cilvēku, saista to ar Maskavas universitāti un tās studentiem, kurus viņš sūtījis pārdot savu degvīnu.

Reiz Arseničs kopā ar studentiem svinējis Tatjanas dienu. «Šajos svētkos bija atļauts viss: līksmoties līdz rītam, dziedāt dziesmas naksnīgajās ielās un pat nesodīti kaitināt policiju. Piedaloties svinībās francūža Olivjē restorānā, kas atradās Trubnaja laukumā, viņš vērojis, kā jaunatne uzdzīvo, un nolēmis izmantot izdomas bagātos studentus saviem mērķiem.

Arseničs ielūdzis pie sevis kādus 20 cilvēkus, kas bija apmulsuši par uzaicinājumu, sasēdinājis ap galdu, pacienājis ar tēju un jautājis:

— Varbūt kāds grib nopelnīt rubli?

Studenti sākuši klaigāt: to gribējuši visi! Kas jādara?

— Ņemiet — te ir! Pa rublim katram. Ejiet uz krogu un par šo naudu pasūtiet sev ēdienu, cik tik lien.

— Un tas ir viss darbs? — brīnījušies studenti. Viņi sākuši trokšņot, saskatīties, miegt viens otram ar aci, sak, tirgonim kaut kas nav kārtībā ar galvu — ar tādu naudu mētājas!

— Nē, tas nav viss. Kad būsiet pasūtījuši ēdienu, nogaršojiet Galda vīnu Nr. 21, sakiet, ka no Pjotra Arseņjeviča, pa pusglāzītei. Vairāk neprasiet.

Studenti izrādījušies apķērīgi, uzreiz sapratuši, kam tas vajadzīgs, un sākuši uzdot Arseničam jautājumus:

— Un ja nu degvīna nebūs?

— Un ja nu nedod?

— Un ja nu izmet ārā?

— Un ja nu prasa, kas tas par Arseniču, sak, mēs tādu nepazīstam!

Arseničam tas vien bijis vajadzīgs. Mierīgi noklausījies, viņš atklājis savu viltīgo plānu:

— Gadījumā, ja, nedod Dievs, Arseniča degvīna nebūs, sakiet, ka savu kāju tur vairs nespersiet. Un ka visiem pastāstīsiet, kā jums neiedeva Smirnova degvīnu. Ja galvenais oficiants sāks taisnoties un murmināt, ka šodien nav, bet rīt būs, pieprasiet vēl bezkaunīgāk. Pieprasiet tūlīt pat! Saceliet skandālu uz pilnu klapi, tā, kā tikai jūs to protat, nebaidieties ne no viena, ar policiju, ja vajadzēs, es visu nokārtošu!

No darījumos ļoti piesardzīgā Arseniča mutes šāds priekšlikums skanējis gandrīz vai revolucionāri, un studentiem tas ļoti iepaticies. Viņi pielēkuši kājās un metušies pildīt uzdevumu, starp citu, pat nenogaršojuši tēju no tajos gados Krievijā slavenās Kuzņecova porcelāna rūpnīcas tasēm. Citus traukus Arseničs savā mājā neturēja.

Tad tik sācies! Maskava esot murdējusi. Avīžu hronikas rakstījušas te par kādu krogu, kur noticis skandāls, te par restorānu, kurā arī sarīkots liels tracis! Un tas viss kaut kāda Arseniča degvīna dēļ, dievs viņu zina, kas viņš tāds ir!

Jāteic, ka tajā laikā ne Arseniča degvīnu, ne viņu pašu Maskavā vēl plaši nepazina. Krodzinieki domīgi kasījuši pakaušus: kas par velna būšanu, kas noticis?!

Un te avīzēs parādījies Arseniča sludinājums par viņa ražotā degvīna tirdzniecību. Runa bijusi par to pašu Galda vīnu Nr. 21, kura dēļ krodzinieki gandrīz vai nosirmojuši. Visi metušies pie Arseniča iegādāties degvīna krājumus. Arseniča direktori, kurus viņš neesot brīdinājis par savu blēdīgo plānu, brīnījušies, no kurienes radusies tik milzīga interese par viņu rūpnīcas dzērieniem, bet Pjotrs Arseņjevičs tikai smaidījis un atkārtojis:

— Tas ir tikai sākums!

Pēc kāda laika viņš atkal uzaicinājis tos pašus studentus. «Šoreiz, puiši, dodu katram trīs rubļus. Braukājiet pa Piemaskavu un dariet visu tāpat kā pirmajā reizē!». Pēc tam jaunā degvīna pasūtījumi sākuši pienākt arī no Piemaskavas. Nākamajā reizē viņš samaksājis katram studentam desmit rubļus, lai viņi braukātu pa Krievijas pilsētām un darītu visu tāpat kā pirmajā un otrajā reizē! Stāsta, ka līdzīgi savus konjakus esot reklamējuši arī brāļi Šustovi. Viņu uzpirktie jaunie cilvēki, apmeklējot restorānu un iepazīstoties ar dzērienu karti, esot pieprasījuši Šustova konjaku. Ja izrādījies, ka prasītā nav, viņi rīkojuši personālam traci.

Nu ko, Šustovi vienmēr ir minuši mums uz papēžiem.

Protams, tās ir tikai leģendas. Mūsu izstrādājumu pārdošana prasīja milzīgu piepūli, jo konkurenti nekad nesnauda, visādi cenšoties mūs apsteigt.

Tāpēc runa varēja būt vienīgi par sakārtotu, rūpīgu klientu piesaistīšanas darbu. Šim darbam mēs veltījām visus spēkus, bet Pjotrs Arseņjevičs — īpaši daudz. Viņš personīgi atklāja mūsu nodaļas Ņižņija Novgorodā, A. Šugurovas mājā Roždesnvenskas ielā, bet gadatirgus laikā — Teātra laukumā, Muratovas mājā. Viņš devās uz Baku, kur brāļu Agrijevu mājā atvēra mūsu Baku nodaļu. Maskavā Smirnova dzērienus tirgoja pašos prestižākajos veikalos. Populārākais bija mūsu veikals Pjatņickaja ielas namā Nr.1, bet vēlāk, jau pēc tēva nāves, tika atvērts otrs ļoti populārs veikals Tveras ielā — tirgoņa Vargina lepnajā mājā. Šis nams atradās iepretim Maskavas ģenerālgubernatora mājai. Pjatņickas ielas namā Nr. 2, kas piederēja Meščerinai, kā arī namā Nr. 18 Pjotram Arseņjevičam bija vēl divi veikali. Viņš atvēra savu veikalu arī Ivana Aļeksejeviča Smirnova «dzimtajā" ielā — Varvarkas 5. namā, kas piederēja Maskavas tirgoņu biedrībai.

Ņižņija Novgorodā bez nodaļām tika atvērti arī mūsu veikali — Carskaja ielā tie bija pat trīs. Palatočnaja ielā tēvs nomāja 5 bodītes: divas — pie Jegora Sergejeviča Sarkizova un trīs — pie Anastāsijas Andrejevnas Muratovas. Muratovu mājā Ņižegorodskas ielā Pjotram Arseņjevičam arī piederēja divi veikali. Rūpnīcas produkciju Pjotrs Aleksejevičs glabāja daudzās noliktavās. Bez centrālās noliktavas, kas atradās blakus Pjatņicku namam, bija vēl 15 citu. Viena no tām — Jeršovskij — atradās iepretim mūsu mājai, Maskavas upes otrā krastā, Zarjadjē, Ruzskas mājā, sķērsielas Jeršovskij pereulok 8. namā. Milzīgas noliktavas bija Boļšaja Ordinkas ielā un Vsehsvjatskajas ielā. Tur mucās glabājās milzīgi Krievijas vīnogu vīnu krājumi (Krimas, Besarābijas, Derbentas, Dagestānas, Kahetijas un Kizļaras u.c.) kā arī ārzemju vīni. Viņa noliktavā Sadovņikos bez spirta un galda vīna tika briedināti arī visdārgākie vīni (madera un heress), krievu un ārzemju firmu šampanieši un mūsu pašu ražotais dzirkstošais vīns.

Pjotram Arseņjevičam bija liela noliktava arī Dagestānā, Petrovskā, kur atkarībā no sezonas strādāja no astoņiem līdz astoņpadsmit cilvēkiem. Visprestižākā mūsu tirdzniecības vieta Maskavā, nenoliedzami, bija Brāļu Jeļisejevu veikals. Ar Grigoriju Grigorjeviču Jeļisejevu es tikos bēgļu gaitās Parīzē.»


Saturs
Eksponātu apraksts
Eksponātu apraksts
(tiks atvērts jaunā logā)

Arseničs un restorāns

Arseniča degvīnu pasniedza elitārākajos Krievijas impērijas restorānos.

Ieskatīsimies lielākajā no tiem — Maskavas restorānā Jar, kuru bija dibinājis francūzis ar šo dīvaino uzvārdu. Tur bagātie tirgoņi dzīroja pēc veiksmīgi noslēgtiem darījumiem un degvīns lija straumēm. No tā, kā Jarā izskatījās no rīta, uzreiz pārgāja viss reibums, stāsta aculiecinieks. Ko tad viņš tur ieraudzīja? «Dzīru fināls. Restorāns izskatījās kā pēc grautiņa: neviena nenoplēsta drapējuma, neviena vesela spoguļa, pat griestu lustra gabalos sadauzīta gulēja uz grīdas, bet tās kristāla prizmas šņirkstēja zem gausi staigājošo pārgurušo viesmīļu kājām. Tēvocis viens pats sēdēja dīvāna vidū un dzēra kvasu; laiku pa laikam viņš kaut ko atcerējās un tirināja kājas…»

Atnesa rēķinu. Ne jau kurš katrs, bet personīgi Jara saimnieks, turklāt zemu klanīdamies. Īss, pavisam parasts rēķins, tikai par 17 tūkstošiem rubļu, mīnus iepriekš nodiņģētā atlaide — «pusotrs tūkstotis rubļu». Pa virsu — sulaiņiem, «pa piecītim» katram. Sētniekiem, sargiem, policistiem, žandarmiem, kas nesuši viesus līdz ekipāžām, — «pa trīs».

Taču arī tie nebija visi izdevumi, naudu kāroja arī milzīgā ormaņu vienība. «…Viņu bija daudz, un tie visi gaidīja mūs. Pēc principa «ja nu jūsu gaišībai ievajadzēsies aizsūtīt pēc kaut kā». Ormaņus saskaitīja un katram izsniedz trīs rubļus.

Arseniča degvīnu bija iecienījuši turīgie tirgoņi, kas uzdzīvoja pēc veiksmīgas darba dienas vai pēc izdevīga kontrakta parakstīšanas.

Tirgoņu dzīru galdos nebija tikai dzērieni un uzkodas. Tā bija uzdzīve ar unikāliem «ēdieniem», kuru nebija ne ēdienu kartē, ne restorānu saimnieku plānos un kurus izdomāja paši apmeklētāji. Tā kā tie tika bagātīgi apmaksāti, tad saimnieki labprāt tos pasniedza. To nosaukumi ir iegājuši Krievijas restorānu vēsturē.
Lūk, saraksts:

Akvārijs. Restorāna zāles vidū izbīdīja klavieres, pacēla to vāku un iekšā ielēja vairākus dučus pudeļu šampanieša. Pēc tam tur ielaida «peldēt» ķilavas vai sardīnes. Procedūras laikā orķestrim bija jāspēlē bravūrīgs maršs.

Dzīvās romiešu šūpoles. Izģērbtu restorāna «aktrisi» šūpoja un mētāja gaisā līdz samaņas zudumam.

«Nāras bēres». Atveda īstu zārku (melnu, pēc iespējas briesmīgāka izskata), tajā guldīja dzīvu «aktrisi», iededza sveces, un čigānu koris dziedāja bēru dziesmas. Apskurbušie «bērinieki» piedzērās vēl vairāk un raudāja pie zārka īstas asaras.

Sāpju ceļi. Visi trauki no galdiem tika pārvietoti uz grīdas, un visa iesilusī kompānija staigāja šurpu turpu pa grīļīgo «tiltu». Sasistos šķīvjus (ne jau no lētajiem) bagātīgi apmaksāja turīgie un «biezie» dzērāji. Orķestris šajā laikā spēlēja Šopēna valšus.

Šampanieša pelde. Restorānā ienesa vannu, tajā ielēja šampanieti (vai lētu dzirkstošo vīnu par šampanieša cenu), pēc tam vannā kāpa kaila «aktrise».
No drošiem avotiem ir zināms, ka vismaz viena «nāra» nomira no plaušu karsoņa, jo sasaldējās.

Eksotika. Zālē ienesa milzu paplāti, uz kuras starp zaļumiem un bufetes uzkodām gulēja kaila sieviete. Kad šo «eksotiku» lika galdā, sākās orģijas. Atrakcija līdz prāta aptumšojumam sajūsmināja dzērājus. Viņi apbēra dāmu ar kredītkartēm, bagātīgi lēja viņai virsū vīnu. Orģijas turpinājās stundām, bet apkalpojošais personāls tās ar prieku atbalstīja. «Eksotikas» likme bija vienkārša: «pieci simti rubļu un vēl tas, ko sametīs uz paplātes».

PSRS laikā pagātnes tirgoņu vēriens saglabājās. Tajos gados ar šiku dzīroja ēnu ekonomikas pārstāvji, kriminālās aprindas, tālbraucēji jūrnieki vai zelta raktuvju strādnieki. Parasti tikai viņiem bija liela nauda. Tbilisi atceras stāstu par piedzērušos spekulantu, kas noslēdza derības, ka šefpavārs pasniegs galdā savu nogriezto pirkstu. Tika aicināts pavārs. «Kas jums nāk prātā?!« — šefs apjucis jautāja. «Bet par 5 tūkstošiem?» «Ne par kādu naudu!» Salīga par 20 tūkstošiem rubļu…

No Liepājas līdz Rīgai ir 200 kilometru. Septiņdesmito gadu jūrnieki, atgriezušies no ārzemju reisa, rīkoja iedzeršanas vietējos restorānos, bet pēc tam pasūtīja taksometrus un lika vest viņus uz Rīgu atpakaļgaitā! Taksisti par šo pakalpojumu tika devīgi atalgoti.

Ko un kā dzer «jaunie krievi»? Avīzes Argumenti i fakti korespondents apmeklēja Maskavas slaveno Rubļovku, kur restorānā Bazar viņam piedāvāja konjakus, kas bija pildīti ar 24 karātu zelta inkrustētās kristāla pudelēs. Tie maksā no tūkstoš līdz vairākiem desmitiem tūkstošiem dolāru.

Rubļevas šosejas 6. kilometrā atrodas klubs-kazino Dinastija: 10 km līdz Putina vasarnīcai, 20 km līdz Jeļcina muižai. Tāds ir atskaites punkts. Ēdiena porcija te maksā vidēji 30 — 60 dolāru. 25 grami konjaka Luijs XIII un Hennesy Richard maksā 200 dolāru. Veikala Perekrjostok direktors pastāstīja par pasūtījumu, kas tika saņemts pulksten sešos no rīta: kāds klients vēlējies pudeli konjaka par 140 tūkstošiem rubļu un kārbu dzirkstošā dzēriena, acīm redzot uzdzeršanai.

Viņš pastāstīja arī par divu draugu aizkustinošu tikšanos pie veikala. Viņi sen nebija redzējušies, tāpēc nolēma turpat uz vietas nosvinēt negaidīto tikšanos, nopirka pudeli konjaka par 228 tūkstošiem rubļu un…plastmasas glāzītes. Veikala direktors iznesis viņiem kristāla glāzes un paša rokām rūpīgi sagrieztu citronu. Konjaks tika izdzerts turpat uz automašīnas virsbūves. Klubā Dvorjanskoje gņezdo korespondents palūdza ēdienu karti un nolēma «uzdzīvot», kā mēdz teikt, par visu naudu. 500 rubļu viņam pietika tikai tējas tasei un augļu salātu porcijai.


Saturs
Eksponātu apraksts
Eksponātu apraksts
(tiks atvērts jaunā logā)
Eksponātu apraksts
Eksponātu apraksts
(tiks atvērts jaunā logā)

Uz Eiropu pēc atzinības

1871. gads. Arseničam jau ir piešķirts pirmās ģildes tirgoņa nosaukums. Viņš ir bagāts rūpnieks. Viņš pieder pie Maskavas biznesa un rūpniecības elites, viņam ir brīnišķīga māja, perspektīva rūpnīca, milzīgas noliktavas un sakari ar daudzām valsts pilsētām. Tomēr kaut kas tirgoni neapmierina. Viņš saprot, ka degvīna bizness nestāv uz vietas, ka vīna tirgošana attīstās, bet konkurenti, sekojot viņa paša piemēram, tagad liek likmi tikai uz kvalitatīviem dzērieniem. Tirgus ir tirgus, tāpēc Arseničs nevar atļauties dusēt uz lauriem. Viņš saprot: lai neviens nemītu uz papēžiem, jāaiziet visiem tālu priekšā. Kā to izdarīt?

Un tad viņam rodas ideja: sava Krievijā iekarotā pirmā vieta jāapliecina ar Eiropas speciālistu un ekspertu atzinību, lai cik nepatriotiski tas neizklausītos. Neko nepadarīsi, ja krievu cilvēkam vienmēr, par katru cenu gribas iegūt kaut ko «importa», kaut ko «no turienes». Vienalga, preci, uzslavu vai atzinību. Jebko, tikai ne degvīnu. Krievu cilvēks dzer pašmāju degvīnu, šo lietu viņš pieprot un par to zina visu. Tāpēc 1873. gadā Arseničs nolemj sūtīt savus dzērienus uz Starptautisko rūpniecības izstādi Vīnē.

Viņš satraukts gaida rezultātu: ko gan teiks klīrīgā Eiropa? Rietumu «spriedums» ir vienbalsīgs: izcila kvalitāte, dzērieni ir eiropiešu uzmanības — Goda diploma un izstādes dalībnieka medaļas vērti.

Tā bija pirmā oficiālā profesionāļu atzinība. Ar Vīnes debiju sākās degvīna Smirnovskaja triumfa gājiens pa pasaules valstu galvaspilsētām. Tā sākās viņa pasaules slava.

1876. gadā par Arseniča degvīnu uzzina arī Amerika. Pasaules rūpniecības izstādē, kura notiek Filadelfijā, viņa stiprie dzērieni pēc ilgstošām un skrupulozām starptautiskās žūrijas degustācijām tiek atzīti par vieniem no labākajiem un saņem augstākā apbalvojuma medaļu «par izstrādājuma augsto kvalitāti».

Tie ir vēl lielāki panākumi nekā Vīnē! Turpmāk Lielā Filadelfijas medaļa kā uzvarētāja zīme grezno visu Arseniča dzērienu trauku etiķetes. Ņemot vērā izstādes rezultātus, Krievijas Finansu ministrija 1877. gadā apbalvo viņa firmu ar augstas izcilības zīmi, piešķirot tai tiesības turpmāk uz savām etiķetēm izvietot Krievijas valsts ģerboni kā liecību par nopelniem nacionālajā rūpniecībā. Tā bija garantētas kvalitātes zīme, kas pavēra jaunas iespējas paplašināt darbību. Ģerbonim bija milzīga nozīme — tas uzreiz izvirzīja Arseniču pirmajā vietā starp sāncenšiem. Tagad viņš bija atzīts par degvīna rūpniecības un vīnu tirgošanas līderi.

Pēc gada firma guva jaunu uzvaru, šoreiz — Parīzes starptautiskajā izstādē! Divas zelta medaļas — par degvīniem un vīniem — vīndaru zemē Francijā! Tagad Arseniča degvīnu etiķetes rotāja jau trīs medaļas un viens Valsts ģerbonis.

Panākumi Parīzes izstādē pilnīgi nostiprināja Arseniča līdera pozīcijas spirtoto dzērienu ražošanas jomā.

1882. gadā, pirmo reizi savas pastāvēšanas laikā, Arseniča firma piedalījās Viskrievijas rūpniecības un mākslas izstādē. Rūpnīcas ekspozīcija bija neliela, bet tajā pārstāvēto liķieru, uzlējumu un degvīnu plašais sortiments pārsteidza gan apmeklētājus, gan ekspertus. Žūrija apspriedās veselu nedēļu, galvenokārt pievēršot uzmanību nevis ārējiem efektiem, bet gan dzērienu garšai un kvalitātei. Tika veikta pat dzērienu laboratoriska izpēte, lai noskaidrotu, kuram vīndarim rūp ne vien savi ienākumi, bet arī patērētāju veselība. Par labāko atkal tika atzīts Arseničs.

Pēc izstādes Finansu ministrija piešķīra viņa rūpnīcai tiesības izvietot uz etiķetēm otru valsts ģerboni. Tas bija kārots apbalvojums — augstāks par to Krievijā bija vienīgi Ķeizara Galma piegādātāja nosaukums. Otrais «ērglis» pavēra viņam ceļu arī uz šo Olimpu. Tomēr saņemt šo nosaukumu Krievijā nebija nemaz tik viegli. Tikai vislabākās preces varēja iegūt tiesības tikt piegādātām Krievijas ķeizara galmam.

1885. gada pavasarī Arseničs otro reizi iesniedz Galma ministrijai īsu un patiesu lūgumu (pirmo reizi, 1869. gadā, viņam bija atteikts): «Lūdzu atļaut piegādāt dzērienus Krievijas Ķeizara Galmam." 1869. gadā atteikums tika motivēts ar to, ka galmam savus dzērienus piegādā Deprē un Ružē, kā arī ar to, ka Arseniča dzērieni ir maz pazīstami plašai publikai. Šoreiz atteikt nevarēja, jo Arseniča degvīni un vīni tagad bija zināmi Maskavas Galma Kantorim. Un, lūk, 1886. gadā, pēc tam, kad papīri bija pabijuši dažāda ranga ierēdņu kabinetos, Arseniču apbalvoja ar Svētā Staņislava III pakāpes ordeni, kurš piešķīra viņam tiesības uz mantojamu goda pilsonību.

Drīz pienāca arī ilgi gaidītā atbilde no Ziemas pils, Krievijas Ķeizara mājas rezidences: cars Aleksandrs III personīgi izteica vēlēšanos, lai Arseničs piegādā viņa Galmam savus dzērienus. Tas bija Arseniča augstākās laimes brīdis, uz šo mērķi viņš bija gājis gadiem, ceļā uzvarot konkurentus, izpelnoties aplausus un medaļas. Viņam nebija vienīgi šīs galvenās balvas, par kuru jaunībā viņš varēja vien sapņot. Drīz vien sekoja arī trešais valsts ģerbonis kā Ķeizara Galma piegādātāja augstā nosaukuma apliecinājums.

Attiecības ar Ķeizara Galma ministriju Arseničam veidojās veiksmīgi; viņa dzērieni bija izcili. Augstmaņi atzina, ka viņa degvīnu, liķieru, uzlējumu, konjaku un vīnu kvalitāte aizvien aug. Un, lūk, 1888. gadā Arseničam, kurš jau tā bija likteņa un varas apmīļots, ar Ķeizara personīgo dekrētu, ko bija parakstījusi pati Viņa Augstība, tika piešķirts Komercijas Padomnieka nosaukums. Faktiski tā bija Krievijas impērijas civilā ģenerāļa pakāpe.


Saturs
Eksponātu apraksts
Eksponātu apraksts
(tiks atvērts jaunā logā)
Degvīna Arsenič
Eksponātu apraksts
Eksponātu apraksts
(tiks atvērts jaunā logā)